Ja nepieķeramies ne cilvēkiem, ne lietām, ne arī kādai idejai vai kādam aicinājumam, tad dzīve ir vai nu bezgala garlaicīga, vai pilnīgi bezvērtīga. Nevis pieķerties šai pasaulei un tās skaistumam ir neprātīgi, neprātīgi ir pieķerties cilvēkam un lietām tā, it kā tās būtu mūžīgas, raksta Zenta Mauriņa. „Šajos vārdos dzirdama atskaņa no jau citviet „Sirds mozaīkā” izteiktas domas (..) Šeit ir atkārtojums par pašu jēdzienu, bet detaļas, ko viņa sniedz, ir svaigas, ir citādas. Viņa atgriežas pie domas, ko izsaka atkal ar citiem vārdiem," min Vaira Vīķe-Freiberga.