Vēsture fragmentējas. Zemsvītru piezīmes, vēstules, nepabeigti manuskripti un dienasgrāmatas nokļūst vēsturiskās apziņas centrā, kamēr lielie stāsti aizslīd perifērijā. Sāk dominēt vienojošas paradigmas vakuums. Savulaik 20. gadsimta pirmajā pusē latviešu intelektuālajā telpā norisinājās diskusijas par nacionālu pasaules ainu. Dievturi sludināja latviskās reliģijas atdzimšanu, daži teologi tiecās latviskot baznīcu, arī filozofi ķērās klāt pie latviešu dvēseles analīzes. Pat zirjāņu domātājs Kalistrats Žakovs (1866–1926), kuru dzīves mutulis bija aizdzinis uz Latviju, paredzēja, ka latviešu nācijā mīt kāda īpaša potencialitāte. Šodien šie meklējumi var šķist kā mazliet naivas nacionālā romantisma atbalsis. Bet varbūt tie ietver kādu būtisku motīvu? 21. gadsimta sākumā vēsturnieks Fransuā Kisē publicēja darbu “Franču teorija”. Vēlāk pētnieki, meklējot jaunas vēsturisko pētījumu struktūras, ieviesa apzīmējumus ‘’itāļu teorija”, “čehu teorija”, “vācu teorija”, “krievu teorija”. Arī igauņu akadēmiķi vēsta par īpašu “igauņu teoriju”. Varbūt ir jālūko konstruēt “latviešu teoriju”, atgriežoties pie pārdomām par nacionālo pasaules ainu? Līdzīgā kārtā ir nepieciešams arī izjautāt teritorijas lomu teorijas veidošanās procesā. Viens no raidījuma veidotājiem šonedēļ ir devies intelektuālās kolonizācijas misijā uz ģermāņu zemēm un attālināti iesaistīsies sarunā, kurā lūkosim saprast latviešu teorijas izveides perspektīvas, akcentējot teritorijas jēdziena interpretācijas un pārdomājot psihoģeogrāfijas aspektus.