Raidījuma “Fono-grāfs” veidotāji šoreiz pievērsīsies kādai ekscentriskai Latvijā radītai teorijai. Tās tēvs ir Aleksandrs Miķelis Janeks (1891-1970) - viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta sākuma Latvijas ķīmiķiem. Paralēli pedagoģiskam un zinātniskam darbam viņš pievērsās arī filozofiskām pārdomām radot savu metafizisko sistēmu. Īsumā, epallēlisms paredz, ka īstenībā nepastāv, piemēram, elektroni vai atomi, jo tie uzrādās kā tikai laiciskā secīgumā radušies veidojumi. Savukārt materiālās lietas viņš dēvē par kondensācijām. Tādējādi Janeka izprastā realitāte ir nepārtraukta plūsma - priekšstats, kas ir aizgūts no Bergsona. Vietējie domātāji, lai arī atzinīgi uzņem viņa idejas, tomēr ir samulsuši, ka nepastāv nekas stabils un negrozīgs. Janeka zinātniskā darbība starpakara laikos bieži aizved arī uz Vāciju un Franciju. Viņu īpaši interesē Francijas kultūras dzīve. Tāpēc, ņemot vērā, ka šogad plaši visā pasaulē notika Delēza 100 gadu atzīmēšana, tad viens no raidījuma veidotāju jautājumiem būs par to, cik lielā mērā Janeka sistēmu var skatīt kā delēzisma patieso sākuma punktu? Reizē raidījumā pievērsīsimies arī Janeka galveno ideju un dzīves izklāstam. Vada: Andrejs Balodis, Andris Hiršs, Ainārs Kamoliņš. Raidījums top ar VKKF atbalstu.  

Iestājoties tumšākiem vakariem, nemīlīgam laikam un ziemas salam, saviesīgā dzīve aizvien sāk noritēt iekštelpās. Mūsu reģionā vieta, kur pārrunāt būtiskus jautājumus, brīvi paust dažādus uzskatus un ļauties kaislībām, tradicionāli ir bijusi virtuve. Par “virtuves filozofiju” var nievājoši dēvēt pārdomas un sarunas, kas tiek risinātas privāti un nereti notiek kopā ar grādīgu dzērienu lietošanu. Imanuels Kants, visticamāk, šādu domāšanu neatzītu par brīvu, jo ķēķa sarunas nemēdz iznest publiskai apspriedei. Tomēr iespējams “virtuves filozofijai” ir svarīga loma padomju laiku intelektuālajā kultūrā un tā savā veidā iemieso nepakļaušanās varai paveidu, tātad brīvības izpausmi. Par ko nevar runāt uz ielas un darbā, to var pārspriest virtuvē. Raidījumā apskatīsim versijas par “virtuves filozofijas” izcelsmi, galvenajiem tematiem un lokālajām izpausmēm. Padomju mantojums ir klātesošs mūsu ikdienā, bieži vien formās, ko nemaz nepamanām. Tāpēc pārdomāsim, vai “virtuves filozofijai” ir vieta arī mūsdienu dzīvespasaulē un vai jaunā paaudze var apgūt šo kultūrspecifisko komunikācijas spēli. Raidījums top ar VKKF atbalstu.

Novembra sākumā raidījuma dalībnieki piedalījās performatīvā diskusijā Stūra mājā, kurā tika dramatizēti ievērojamo latviešu domātāju Paula Dāles (1889-1968) un Mildas Palēvičas (1889-1972) padomju laikā sarakstītās grēksūdzes (ar Nacionālā teātra aktieru D. Kažociņas un K. Reijera dalību). Mēs iedzīvinājām latviešu filozofu tekstus un rekonstruējām diskusijas, kas noteica Dāles un Palevičas akadēmisko nākotni. Performance tika ierakstīta audio failā, kura fragmentus atskaņosim raidījumā. Padomju laika grēksūdžu viens no uzdevumiem bija likt filozofiem kritiski pārdomāt savas iepriekšējās filozofiskās pozīcijas. Paškritikas nolūks bija ne tikai atzīt pieļautās kļūdas, bet arī iekļauties jaunajā padomju akadēmiskajā filozofijā. Savukārt komisijas locekļiem pēc grēksūdžu noklausīšanās bija jāpieņem ļoti sarežģīti lēmumi: ne tikai atpazīt, vai domātāji ir pareizi sapratuši jauno padomju filozofiju, bet arī - vai viņi tai patiesi tic? Raidījumā mēs pievērsīsimies šiem jautājumiem un mēģināsim noteikt kritērijus, kas ļautu izvērtēt - vai filozofs ir pārraudzināts un vai tas vispār ir iespējams? Raidījums ir tapis ar VKKF atbalstu un FLPP projekta “Konversijas un pārrāvumi: latviešu filozofijas epistēmiskās stratēģijas padomju periodā (1944-1991)”, projekta numurs lzp-2024/1-0650, finansējumu. Raidījumu vada Andrejs Balodis, Andris Hiršs, Ainārs Kamoliņš.

Pēc garajām vasaras brīvdienām “Fono-Grāfs” jauno sezonu iesāk ar raidījumu par nozīmīgo franču filozofu Žilu Delēzu (1925–1995), kuram šogad apritētu 100 gadi. Mišels Fuko, kādreiz it kā jokojot, ir izteicies, ka 20.gadsimts būs pazīstams kā “Delēza gadsimts”. Iespējams viņš ir kļūdījies un Delēza gadsimts būs tieši 21.gs.  Raidījumā ielūkosimies Delēza filozofijas bagātīgajos apcirkņos un pārdomāsim viņa nereti radikālās un nepieradinātās domāšanas ietekmes un popularitātes iemeslus. Delēzs pats ir uzsvēris, ka viens no filozofijas uzdevumiem ir jēdzienu radīšana, tāpēc apskatīsim viņa filozofisko vārdnīcu, pievēršoties nozīmīgākajiem un aktuālākajiem Delēza konceptiem. Lūkosim noskaidrot, kas ir šizoanalīze (kopā ar F. Gvatāri radīts jēdziens), ķermenis bez orgāniem, asemblāža, vēlmju mašīna, virtuālais, intensitāte, afekts/percepts/koncepts u.c.  Atzīmējot filozofa apaļo jubileju, dažādi Delēzam veltīti pasākumi notiek arī Baltijas reģionā. Raidījuma veidotāju grupa septembrī viesojās Viļņā, Lietuvā, kur ar referātu piedalījās simpozijā “100 Years of Deleuze(ness)” un iepazinās ar lietuviešu delēzistiem. Pavisam drīz, no 8–10. oktobrim, Rīgā notiks Delēzam veltīta starptautiska zinātniska konference “Domāt ir notikt”, kur atkal dalību ņems daži no grāfiem. Jāatgādina, ka 2023. un 2024. gadā izdevniecībā Aminori tika publicētas Ž. Delēza Kino grāmatas (attiecīgi Kino 1 un Kino 2) Daces Līdumnieces tulkojumā un Andreja Baloža zinātniskajā redakcijā. Raidījuma laikā sazināsimies ar Rīgas Delēza konferences rīkotājiem, lai izjautātu par viņu plāniem un iecerēm, kā arī interesantākajiem gaidāmajiem viesiem un runām. Tāpat tiks prezentēts Fono-Grāfa jaunākais kulinārais video, kas speciāli veltīts Delēza tematikai un piedāvā konceptuālo “ķermeņa bez orgāniem” brokastu recepti.   

Pēc Otrā pasaules kara Latvijas akadēmiskajā telpā iestājās intelektuālais vakuums. Vairums zinātnieku un mākslinieku bija devušies trimdā. Arī lielākā daļa Latvijas Universitātes akadēmiskā personāla bija pametusi valsti. Tāpēc jaunā vara izjuta nepieciešamību pēc pārbaudītiem, ideoloģiski drošiem kadriem. Jau 1921. gadā Maskavā bija izveidots Sarkano profesoru institūts, lai nodrošinātu padomju valsts augstākās izglītības sistēmu ar zinošiem marksisma-ļeņinisma speciālistiem filozofijā, ekonomikā, vēsturē un citās disciplīnās. Latvieši ne tikai studēja Sarkano profesoru institūtā, bet arī pasniedza – Jānis Stienis (1899–1937), kurš vadīja Staļinam privātas nodarbības filozofijā, bija viens no pirmajiem institūta docētājiem. Iepriekšējos raidījumos esam pievērsušies to filozofu likteņiem, kuri palika Latvijā pēc atkārtotās padomju varas nostiprināšanās. Šoreiz aplūkosim domātājus, kuri atgriezās dzimtenē, bija absolvējuši sarkano profesūru un kļuva gan par politiskās, gan akadēmiskās elites kodolu. Marksisms-ļeņinisms tika pasniegts ne tikai kā vienīgā, pareizā filozofiskā mācība. Tas bija pasaules uzskats, kas aptvēra visas dzīves sfēras, un sarkanās profesūras kadriem nenācās viegli izskaidrot, ka apolitiskas zinātnes nav. Zinātnieks vai nu sekoja marksisma-ļeņinisma atziņām, vai arī bija strādnieku šķiras ienaidnieks. Raidījumā pievērsīsimies dažām epizodēm no Staļina laika diskusijām Latvijas akadēmiskajā telpā, kas atspoguļoja dabaszinātņu un marksisma-ļeņinisma sadursmi. Raidījums veidots ar FLPP projekta “Konversijas un pārrāvumi: latviešu filozofijas epistēmiskās stratēģijas padomju periodā (1944–1991)”, projekta numurs lzp-2024/1-0650, finansējumu.

Filozofija kopš antīkajiem laikiem ir bijusi saistīta ar terapeitiskām praksēm. Ne viens vien nozīmīgs domātājs tiecās rast atbildi uz jautājumu - kā ir iespējama laba, pilnvērtīga dzīve? Jaunlaikos Spinozas “Ētika” ir spilgts terapeitiskās pieejas piemērs, jo filozofs darbā aplūkoja ne tikai ontoloģiskus jautājumus, bet arī skaidroja, kā pareizi kontrolēt savas emocijas.  Šoreiz raidījums pievērsīsies Mildai Palēvičai (1899-1972), kuras sākotnējās filozofiskās intereses bija saistītas ar jaunlaiku domu. Tieši tāpēc nav pārsteigums, ka daudzos grūtos dzīves brīžos filozofe pievērsās Spinozas filozofijai terapeitiskos nolūkos.  Šobrīd cītīgākie lasītāji var iepazīties ar Palēvičas dienasgrāmatām un arī viņas dzīves laikā neizdoto grāmatu par estētikas vēsturi Latvijā. Taču raidījumā būs iespējams dzirdēt arī vēl nepublicētus materiālus no arhīviem, kas atklās Palēvičas atzīšanos savos maldos padomju jaunās varas priekšā. Jaunās liecības ļaus veidot ieskatu, kā viņa mēģināja apvienot savu buržuāzisko bergsonisma iedvesmoto filozofiju ar padomju domu un tās dogmām. Raidījums veidots ar FLPP projekta “Konversijas un pārrāvumi: latviešu filozofijas epistēmiskās stratēģijas padomju periodā (1944-1991)”, projekta numurs lzp-2024/1-0650, finansējumu. Raidījumu vada Andrejs Balodis, Andris Hiršs, Ainārs Kamoliņš.

Tuvojoties starptautiskajai kosmonautikas / astronautikas dienai 12. aprīlī, raidījums “Fono-Grāfs” atgriežas pie raidījumu cikla, kas veltīts kosmosa tēmai un tās saistībai ar Latvijas intelektuālo un kultūras telpu.  Mūsu kosmiskā odiseja šoreiz turpināsies padomju Latvijā – kosmosa apgūšanas un iekarošanas zelta laikmetā. Līdz šim esam iepazinuši kosmosa izpētes ideju pirmssākumus, slepenus eksperimentus un aplūkojuši ceļošanu laikā un telpā. Tagad atbilstoši raidījuma jaunajām interesēm – Latvijas padomju filozofijas pētniecībai - klausītājiem atslodzei piedāvāsim ieskatīties tā laika filozofu pārdomās par kosmosa problemātiku. Iespējams ar laika distanci būs iespējams novērtēt, cik reālistiski, vai tieši pretēji, utopiski domātāji redzēja kosmosa zinātnes un izpētes sniegtās iespējas. Par spīti kosmosa tēmas vispārējai popularitātei Padomju savienībā, LPSR filozofi nemaz tik daudz par šo jautājumu nav izteikušies. Raidījumā pievērsīsimies jau dzirdētām personībām, tādām kā padomju domas klasiķim, Ernstam Karpovicam, taču pieminēsim arī mazāk zināmu, tomēr tāpēc ne mazāk interesantu, pat mītiem un leģendām apvītu domātāju. Mūsdienās Valērijs Markovs (1924–2006) ir pilnībā aizmirsts domātājs, kurš kosmosa apgūšanas filozofiskajiem jautājumiem veltījis rakstus un lekcijas.  Noteikti atzīmēsim arī atmodas laika filozofus, kuri neilgi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pievēršas kosmosa tematikai. Vai šī interese saistāma tikai ar Kanta slaveno izteikumu par divām lietām, kas raisa izbrīnu - zvaigžņoto debesi un morālo likumu, vai tur slēpjas kādi citi apsvērumi? Raidījums top ar VKKF finansiālu atbalstu.

Grēksūdze ir izsenis zināms žanrs filozofijā. Jau Sokrats aicināja sniegt norēķinu par savu dzīvi. Svētā Augustīna viduslaikos rakstītā “Atzīšanās” joprojām ir viens no kanoniskajiem tekstiem filozofijā. Arī Renē Dekarta jauno laiku “Meditācijas” ir iespējams interpretēt kā grēksūdzes variāciju. Taču lai arī kādu formu ieņemtu grēksūdze, tā paredz vērtību skalu, kas ļauj grēksūdzi ne tikai strukturēt, bet arī nosaka tās vadmotīvu. 20. gadsimta 20. gados Josifs Staļins aktualizēja grēksūdzi Padomju Krievijā. Paškritikas sākotnējais nolūks bija cīnīties pret birokrātiju. Staļins uzskatīja, ka birokrātija pārtiek no darba ļaužu vājībām un kļūdām, un tā baidās no tautas kritikas kā no uguns. Lai kontrolētu valsts un ierēdniecības aparātu, padomju pilsoņus aicināja atklāti ziņot par novērotajām nepilnībām - kritizēt boļševisma iekārtu no iekšienes un no apakšas. Drīz vien ziņojumi, kritikas un paškritikas pasākumi kļuva par ikdienas sastāvdaļu visās dzīves sfēras. Kad 1944. gadā Latvijā atkārtoti nostiprinājās Padomju vara, ar paškritikas kultūru nācās iepazīties latviešu filozofiem, kuri bija izlēmuši nedoties trimdā. Šodien viņu paškritikas ir rodamas arhīvu mapēs kā groteskas liecības par Staļina režīmu. Raidījumā pievērsīsimies vienai no tām - Paula Dāles rakstītajai un pārdomāsim grēksūdzes filozofiskos aspektus. Raidījums veidots ar FLPP projekta “Konversijas un pārrāvumi: latviešu filozofijas epistēmiskās stratēģijas padomju periodā (1944-1991)”, projekta numurs lzp-2024/1-0650, finansējumu.

Intelektuālajās biogrāfijās ierasti tiek akcentētas personības svarīgākas idejas un ietekmes, reti pievēršoties miesiskajai pusei. Tāpēc grāmatu plauktos joprojām nav atrodami pētījumi par, piemēram, Imanuela Kanta (1724–1804) vai Gotfrīda Leibnica (1646–1716) ķermeņu biogrāfijām. Raidījuma “Fono-Grāfs” veidotāji gan ir vēstījuši par dažādu domātāju ķermeņiem un kauliņiem, kuri ir viesojušies Latvijā. Iepriekšējos raidījumos jau esam pievērsušies gan zirjāņu filozofa Kaļistrata Žakova (1866–1926) līķa nedienām, gan literatūrkritiķa, nihilista Dmitrija Pisareva (1840–1868) mirstīgo atlieku mīklainajām gaitām. Inspektora Patafona vadībā, esam dzinuši pēdas vācu ideālista Gustava Teihmillera (1832–1888) smadzenēm un Kanta kauliņiem. Šoreiz raidījuma “Fono-Grāfs” veidotāji devās uz Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeju, lai, konsultējoties ar medicīnas vēstures pētniekiem, pārbaudītu versijas par Žakova smadzeņu likteni, kā arī izvirzītu hipotēzes par Pisareva mirstīgo atlieku ceļu no Dubultu pludmales līdz Sanktpēterburgas kapsētai. Raidījums top ar VKKF finansiālu atbalstu.

Filozofijas uzdevums ir sniegt mierinājumu, kas it īpaši ir nepieciešams mīlas lietās. Pēc atgriešanās no ziemas brīvlaika, raidījums Fono-Grāfs piedāvā Valentīndienas speciālizlaidumu, kas šoreiz ir veltīts nelaimīgas mīlestības izpētei. Ēterā apspriedīsim šī jēdziena iespējamās definīcijas un izpausmes, kā arī apskatīsim teorētiskos skaidrojumus. Raidījumā tiks minēti slavenākie nelaimīgās mīlestības piemēri filozofijas vēsturē gan pasaulē, gan Latvijā. Raidījumā būs dzirdams īss atskats uz Žila Delēza “Kino 2. Laiktēls” atvēršanas pasākumu un tā atbalsīm kultūras publiskajā telpā. Raidījums top ar VKKF finansiālu atbalstu.

Kā jau katra gada pēdējā raidījumā atskatīsimies uz paveikto un zīmēsim nākotnes plānus, kas 2025. gadā solās būt grandiozi. Tradicionāli tiks svinēta “Fono-Grāfa eglīte”, uz kuru ielūdzam pašus uzticamākos klausītājus un sekotājus. Tiek plānotas arī dzīvās virpuļdurvis, kurās, cerams, sagaidīsim viesus no blakus ēkā notiekošā Nebaudāmā vakara ar žurnālu “Tvērums”. Šīs nedēļas raidījuma noskaņu radīs ziemas saulgriežu gaidīšana. Viena no senākajām latviešu tradīcijām Ziemassvētkos ir bluķa vilkšana un dedzināšana, kas simbolizē visa negatīvā un sliktā iznīcināšanu un atstāšanu vecajā gadā. Tāpēc izvētīsim tās lietas, ko liksim uz Fono-Grāfa bluķa, lai jauno gadu sagaidītu un aizvadītu, bez pagātnes rēgiem, un aicināsim šajā rituālā iesaistīties arī visus interesentus. Vakara gaitā bluķi vilksim pa Rīgas ielām un dedzināsim līdz paliks tikai izdedži. Fono-Grāfa komanda vienmēr ir izcēlusies ar iekļaujošu pieeju, tāpēc nevienu nediskriminēsim pēc ticības. Pagāniskos rituālus apvienosim ar kristīgām tradīcijām, tāpēc raidījumā varēs izsūdzēt pagājušā gada grēkus. Raidījums top ar VKKF atbalstu.

Šosezon raidījumā “Fono-Grāfs” aizsāksim jaunu raidījumu ciklu, kurā izsekosim filozofijas studiju absolventu profesionālajām darba gaitām ārpus specialitātes. Dažkārt ir nācies dzirdēt, ka filozofijas izglītība ir ļoti elastīga, jo dod iespējas darboties virknē ar iegūto diplomu pat šķietami pilnīgi nesaistītās sfērās. Sarunās ar dažādiem cilvēkiem pārbaudīsim apgalvojuma patiesumu. Šīs nedēļas raidījumā aicinām viesos Uldi Bruzguli, kurš Vēstures un filozofijas nodaļu absolvējis vēl tālajos 1970.-tajos gados un padomju laikos karjeru veidojis iekšlietu struktūrās, kļūdams par policijas kapteini un izmeklētāju Cēsu milicijas, un vēlāk policijas kriminālistikas nodaļā. Mēģināsim noskaidrot, kā iegūtā filozofu izglītība palīdzējusi vai, tieši pretēji, traucējusi darba pienākumu veikšanā. Līdzās miliča – filozofa atmiņām, Uldis Bruzguls ir autors literāriem stāstiem par profesijas aizkulisēm, kas apkopoti apjomīga manuskriptā ar nosaukumu “Policists uz krusta”. Ar interesantāko stāstu sižetiem un personāžiem iepazīstināsim tiešajā ēterā, kā arī izjautāsim autoru par viņa Latvijas neatkarības atjaunošanas un barikāžu laika atmiņām, pārtopot no miliča par policistu.

"Fono-grāfs"  atgriežas ētera viļņos pēc vasaras brīvdienām. Dažkārt raidījuma vadītāju uzmanību piesaista mākslas izstādes, kas izmanto filozofijas teorijas. Raidījumā mūsu sarunas atskaites punkts būs viena no šādām mākslas izstādēm. Šajā kontekstā mēs pievērsīsimies jautājumiem, kas ir interesējuši filozofus - kāda ir laika iedaba? Vai māksla tikai ilustrē teorijas vai arī tā spēj sniegt jaunu skatījumu? Kādas ir teksta un mākslas darbu saspēle? “Fono-grāfs”, līdzīgi kā daudzi filozofi, savos raidījumos bieži izmanto konceptuālus personāžus, kas ar savu klātbūtni spēj ilustrēt noteiktu skatījumu uz dažādiem problemātiskiem jautājumiem. Franču domātājs Žils Delēzs norāda, ka tie ir būtiski filozofijas rīki. Tomēr vai arī mākslā ir nepieciešams ieviest šādu konceptuālus personāžus, kā to dara mākslinieces? Šos un citus jautājumus raidījuma vadītāji risinās ar māksliniecēm Lieni Rumpi un Kristīni Daukšti, kas savā izstādē “Trokšņains gadījums maldīgā virzienā” eksperimentālās mākslas galerijā Pilot ir pievērsušās laika iedabas, termodinamikas un līdzīgai problemātikai.

1912. gada rudenī Rīgas intelektuālās aprindās valdīja nemiers. Visi runāja par jautājumu, kas šķita nekādi nav atrisināms. No roka rokā klīda tēmai veltītas brošūras un grāmatas. Aprindas bija sadalījušās divās pretējās, naidīgās nometnēs un problēma bija tik komplicēta, ka oponenti viens otru reti kad saprata, pārsvarā – pārprata. Lai konfliktu varētu ja ne atrisināt, tad vismaz ievirzīt konstruktīvākā gaisotnē, no Vācijas tika uzaicināts lietpratējs, kura uzdevums bija sniegt problēmas objektīvu izgaismojumu. Pirms viesa priekšlasījuma avīzēs jau priekšlaicīgi mierināja satrauktos rīdziniekus – eksperts nav propagandists, viņš nerunās “par” vai “pret”, bet gan izskaidros lietas būtību. Turklāt lektors sola to paveikt tā, lai pat tie, kuri nav iedziļinājušies jautājuma niansēs, varētu viegli saprast priekšlasījuma saturu. Mazās Ģildes zāle bija pārpildīta, kad publikas priekšā iznāca Greisfaldes Universitātes filozofijas profesors Johaness Remke (1848–1930). Sanākušie satraukti gaidīja, gaidīja un nesagaidīja. Profesors sniedza plašus vēsturiskus ievadus tematikā, sevišķi akcentējot jauno laiku nozīmi un tad īsi ieskicēja pēdējo gadu tendences. Priekšlasījums noslēdzās. Vīlusies publika izklīda. Kas bija satraucis vācbaltiešu intelektuālās aprindas Rīgā 20. gadsimta sākumā? Par ko priekšlasījumā runāja Remke un ko no viņa gaidīja publika? Šos un citus jautājumus lūkosim izgaismot raidījuma ietvaros.   Raidījumu vada Ainārs Kamoliņš, Andrejs Balodis un Andris Hiršs.

Vēsture fragmentējas. Zemsvītru piezīmes, vēstules, nepabeigti manuskripti un dienasgrāmatas nokļūst vēsturiskās apziņas centrā, kamēr lielie stāsti aizslīd perifērijā. Sāk dominēt vienojošas paradigmas vakuums. Savulaik 20. gadsimta pirmajā pusē latviešu intelektuālajā telpā norisinājās diskusijas par nacionālu pasaules ainu. Dievturi sludināja latviskās reliģijas atdzimšanu, daži teologi tiecās latviskot baznīcu, arī filozofi ķērās klāt pie latviešu dvēseles analīzes. Pat zirjāņu domātājs Kalistrats Žakovs (1866–1926), kuru dzīves mutulis bija aizdzinis uz Latviju, paredzēja, ka latviešu nācijā mīt kāda īpaša potencialitāte. Šodien šie meklējumi var šķist kā mazliet naivas nacionālā romantisma atbalsis. Bet varbūt tie ietver kādu būtisku motīvu? 21. gadsimta sākumā vēsturnieks Fransuā Kisē publicēja darbu “Franču teorija”. Vēlāk pētnieki, meklējot jaunas vēsturisko pētījumu struktūras, ieviesa apzīmējumus ‘’itāļu teorija”, “čehu teorija”, “vācu teorija”, “krievu teorija”. Arī igauņu akadēmiķi vēsta par īpašu “igauņu teoriju”. Varbūt ir jālūko konstruēt “latviešu teoriju”, atgriežoties pie pārdomām par nacionālo pasaules ainu? Līdzīgā kārtā ir nepieciešams arī izjautāt teritorijas lomu teorijas veidošanās procesā. Viens no raidījuma veidotājiem šonedēļ ir devies intelektuālās kolonizācijas misijā uz ģermāņu zemēm un attālināti iesaistīsies sarunā, kurā lūkosim saprast latviešu teorijas izveides perspektīvas, akcentējot teritorijas jēdziena interpretācijas un pārdomājot psihoģeogrāfijas aspektus.

Radioraidījums Fono-Grāfs regulāri dodas ekspedīcijās, lai pētītu vietas, kurās ir dzīvojuši mūsu reģiona dižgari. Šoreiz mēs devāmies uz Lietuvu, lai ziemas tumsā apciemotu Nobela prēmijas lauretāta Česlava Miloša (1911-2004) dzimtās vietas. Viņš pats tās raksturo šādi: “Pretēji siltākās zemēs mītošo ļaužu uzskatiem daba šeit nav nedz vienmuļa, nedz melanholiska. Ja arī šo apvidu nevar saukt par kalnainu, tad par paugurainu jau nu noteikti, un, iespējams, šie pirmie vizuālie iespaidi manī radīja vēlāko neptiku pret līdzenumiem.” Lai arī dzimtās mājas nav saglabājušās, tomēr raidījums spēja vizuāli novērtēt klēti, kurā tagad ir kultūras centrs, gan arī paguraino apvidu. Atpakalceļš savukārt mūs veda caur Brunavišķiem, nelielu ciemu Bauskas apkārtnē, kur, saskaņā ar Džeksonu Poloku, ir dzimis pirmais abstraktā ekspresionisma mākslinieks Haimans Blūms (1913-2009). Kā zināms, tad abstraktais ekspresionisms bieži vien tika uzskatīts par vienu no avangardiem, ko ASV valdības dienesti izmantoja kā kultūras ieroci aukstā kara laikā. Reizē arī Česlava Miloša esejistiskā darbība bija vērsta pret totalitārismu. Raidījums mēģinās noskaidrot, vai ir kāds sakars starp Latvijā dzimušā mākslinieka un Lietuvā dzimušā esejista un dzejnieka dzīvēm?

Šīs nedēļas raidījums būs 100. “Fono-Grāfa” vēsturē. Aicināsim klausītājus pakavēties atmiņās par nozīmīgākajiem “Fono-Grāfa” sižetiem, stāstiem un varoņiem, atskatīsimies gan uz paveiktajiem darbiem, gan radošajām neveiksmēm. Dzīvajā ēterā veidosim labāko raidījumu topu, kā arī teiksim pateicības vārdus visiem, kuri mūs atbalstījuši un iesaistījušies satura un formas veidošanā. Tiesa, vērīgākie klausītāji ievēros, ka mūsu mājaslapā gluži nav noklausāmi 100 raidījumi. “Fono-grāfs” raidījumus ir veidojis arī ārpus studijas telpām - pie Brīvības pieminekļa Dziesmu un deju svētku laikā, Labadaba festivālā un citur. Tāpēc atsevišķi raidījumi ir zuduši šīs planētas iedzīvotājiem un gaismas ātrumā ir devušies kosmosā. Raidījumos esam aplūkojuši teorijas par mirušiem dižgariem, kas orbitē ap Saules sistēmas planētām. Tāpēc viņi ar laika nobīdi varēja noklausīties mūsu raidījumus un izdarīt savus secinājumus par “Fono-grāfa” saturisko pusi. Vai tie ir mums labvēlīgi vai arī kritikas piepildīti? Atbildi uz jautājumu mēģināsim uzzināt jubilejas raidījumā.

19. gadsimta noslēgumā Tērbatā vienlaikus uzturas virkne Latvijas intelektuālajā vēsturē nozīmīgu domātāju (Teihmillers, Osis, Bobrovs, Ostvalds, Lautenbahs, Dauge u.c.). Tāpēc nav pārsteigums, ka raidījums Fono-grāfs bieži ir aplūkojis domātājus, kuri tur studējuši vienā vai citā periodā. Ir saglabājušās liecības, ka studenti ir bijuši ārkārtīgi kauslīgi un izmantoja katru iespēju, lai izvicinātu dūres. Augstskolas vadība tiecās mazināt studentu aprindās novērojamo vardarbību, taču vienīgais panākums tobrīd bija – aizliegums dueļos izmantot šaujamieročus. Audzēkņi kļuva radoši, izdomājot jaunas tuvcīņas formas. Tomēr nevajadzētu domāt, ka šajās agoriskajās izpriecās nepiedalījās arī pasniedzēji. Šoreiz raidījuma veidotāju uzmanību pievērsa kāds iespējams atgadījums Tērbatā 1886. gadā, kad tika organizēts cīņas turnīrs, kurā piedalījās arī daudzi tagad zināmi Latvijas intelektuāļi. Raidījums “Fono-grāfs” analizēs šo leģendāro turnīru, izteiks savus vērtējumus un komentēs konkrētas cīņas un to iznākumus.

Šonedēļ raidījumā Fono-Grāfs atzīmēsim ironista un eksistences paradoksu meistara 19.gs. dāņu filozofa un teologa Sērena Kirkegora (1813–1855) jubileju, kurš nācis pasaulē tieši 5.maijā, Kopenhāgenā. Nav ziņu, ka dzīves laikā Kirkegors būtu viesojies Latvijā, bet tas nav nekāds brīnums, jo, līdzīgi kā Kants, dāņu filozofs nemīlēja tālus izbraucienus. Kirkegora vārds tomēr Latvijas intelektuālajā telpā ir daudzināts gana plaši – ir publicēti divi viņa darbu tulkojumi (Bailes un trīsas, Slimība uz nāvi), virkne vietējo domātāju ir pievērsušies Kirkegora filozofiskajai prozai no dažādiem skatpunktiem un pastāvēja pat ikgadēja Kirkegorisko lasījumu tradīcija, kuros diezgan regulāri piedalījās daži tolaik jaunie Fono-Grāfa veidotāji (Andrejs Balodis, Ainārs Kamoliņš). Studijā uz sarunu aicināsim filozofi Velgu Vēveri, kas aizstāvējusi doktora disertāciju par komunikācijas izpratni Kirkegora filozofijā un ir monogrāfijas par dāņu filozofu autore (Sērens Kirkegors: būt un vēstīt, 2010). Tā kā Velga Vēvere aizsāka un kūrēja Kirkegorisko lasījumu tradīciju un ir tieši atbildīga par Kirkegora popularitāti Latvijā, tad izjautāsim viņu par iespējamiem iemesliem, kādēļ Kirkegors ir bijis pievilcīgs latviešu intelektuālajai mentalitātei? Domājot par komunikācijas stratēģijām, pievērsīsimies masu mediju kritikas jautājumiem, kas, lai gan nav tēma, kas tradicionāli saistās ar Kirkegora nozīmīgāko devumu, tomēr caurvij viņa teorētiskos darbus, publicistiku un dienasgrāmatu ierakstus. Klausītājiem būs iespēja sazināties ar raidījuma ēteru, uzdot savus jautājumus vai uzticēt pārdomas Fono-Grāfa komandai un mūsu viešņai. Iespējams, raidījuma gaitā mēs uzzināsim, kurš dzīves modelis, saskaņā ar Kirkegoru, ir labākais - ētiskais, estētiskais vai arī reliģiskais? Raidījumā arī tradicionāli izskanēs radiolasījuma Radiomonadoloģija 89.paragrāfs. Raidījums top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu. 

Raidījums Fono-grāfs ir vairākas reizes pievērsies filozofijas, filozofu un kara attiecībām. Mēs esam aplūkojuši daudzu filozofu ieguldījumu abos pasaules karos. Tomēr vienu filozofu ir vērts īpaši izcelt. Pēdējā gada ģeopolitisko notikumu dēļ vācu filozofa un entomonologa Ernsta Jingera (1895-1998) aktualitāte noteikti ir pieaugusi. Viņš ir piedalījies divos pasaules karos un par tiem ir reflektējis gan rakstot esejas, gan arī romānus. Reizē viņa uzskati ir pievilcīgi mūsdienu konservatīvā pasaules skata pārstāvjiem. Tomēr raidījuma Fono-grāfs uzmanību pievērsa viņa ilggadējā sarakste ar izcilo švābu domātāju Martinu Heidegeru, kas sākās jau pēc otrā pasaules kara. Viņu sarakstē dominē vēršanās pret vērtību pagrimumu un augošo rietumu pasaules nihilismu. Protams, vēsturiskās fantāzijas praktiķiem ir būtisks jautājums: vai šī pati noskaņa saglabātos, ja kara iznākums būtu citādāks? Varbūt vērtību pagrimums ir neatkarīgs no ģeopolitiskajiem notikumiem? Raidījumā tradicionāli skanēs radiomonadoloģija. Šoreiz tas būs 86. Leibnica monadoloģijas paragrāfs.