Vecajā Derībā Dievs deva trīs galvenos amatus savu ļaužu vadībai — pravieti, priesteri un ķēniņu —, un katrs no tiem atklāja daļu no Dieva vadības sirds. Jēzus, kā to īpaši uzsver vēstule Ebrejiem, ir pilnīgs pravietis, pilnīgs priesteris un pilnīgs ķēniņš: Viņš runā Dieva Vārdu ar patiesību, aizlūdz un upurē sevi par mums, un vada Savu draudzi ar gudrību un žēlastību. Tāpēc arī draudzes dzīvē un kalpošanā esam aicināti atspoguļot šo trīskāršo līdzsvaru, lai kopā veidotu veselīgu un nobriedušu Kristus miesu.

Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 12:28-31

Draudze nav vieta, kur visi kļūst vienādi, bet gan vieta, kur visi kļūst vienoti. Šajā svētrunā Kārlis runā par to, kā Dievs ir veidojis cilvēkus dažādus — ar dažādām dāvanām, lomām un funkcijām — lai visi kopā būtu dzīva Kristus miesa.

Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 12:12-27

Bībele mums atklāj, ka katra kristieša dzīvē ir jādarbojas Gara dāvanai jeb izpausmei kopīgam labumam. Taču kādas ir šīs Gara dāvanas un kā tās darbojas? Kas ir iespējamie šķēršļi, kāpēc draudzē nav pamanāma Gara dāvanu izpausme? Kāds ir bibliskais pamatojums šo dāvanu lietošanai mūsdienās? Par to būs iespēja vairāk uzzināt šajā svētrunā

Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 12:1-11 

Svētruna atklāj, kāpēc Vakarēdiens nav tikai rituāls, bet dzīva satikšanās ar Kristu un draudzi. Tā palīdz atcerēties Kristus upuri, vienot ticīgos un atjaunot pateicību Dieva žēlastībai.

Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 11:17-34

Svētruna par autoritāti, pakļaušanos un kārtību draudzē un ģimenē. Pāvils norāda, ka “galva” nozīmē nevis pārākumu, bet atbildību un vadību saskaņā ar Dieva noteikto kārtību – Kristus ir vīra galva, vīrs – sievas galva, un Kristus galva ir Dievs. Šī kārtība neizriet no nevienlīdzības, bet no Dieva gudrības, kas aicina katru uz brīvprātīgu pakļaušanos mīlestībā, kā to parādīja pats Jēzus. Pāvila vārdi par sieviešu galvas apsegšanu atspoguļo tā laika kultūras izpausmi pakļāvības principam, bet mūsdienās būtiskākais ir nevis ārējā forma, bet sirds attieksme – atzīt Dieva noteikto kārtību, kur autoritāte nozīmē kalpošanu un atbildību, nevis valdīšanu. Dievs radījis vīrieti un sievieti dažādus, bet vienlīdz vērtīgus, un, kad viņi sadarbojas savās atšķirīgajās lomās mīlestībā un cieņā, tiek atklāta Dieva gudrība, skaistums un kārtība gan ģimenē, gan draudzē.

Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 11:2-16

Vīru stiprā dziņa ir kaislība, bet uzdevums - saukt pasaulē dzīvību. Un rūpēties par to, lai viņu sauktajai dzīvībai ir vieta augt un savienoties ar Tēvu, no kura nāk dzīvība, dzīves uzdevumi. Tā būsiet līdzdalībnieki pie kāda cilvēka Mūžīgās dzīves.

Rakstu vieta - 2. Timotejam 1: 9-11 

Īsceļi bieži sola ātrākas uzvaras vai svētības, bet tie apiet pārmaiņu procesu, kas veido raksturu un ticību. Izraēla tautas pieredze un Jēzus aicinājums bagātajam jauneklim rāda, ka sekot Kungam nozīmē nevis meklēt ērtāko risinājumu, bet iet kopā ar Viņu, uzticoties Viņa vadībai. Tuksnesis nav sods, bet Dieva mācību lauks, kas sagatavo mūs apsolījumam, lai, ienākot “labajā zemē”, mūsu sirds paliktu vērsta uz Dievu, nevis elkiem.

Rakstu vieta - 5. Mozus 8

Patiesa brīvība nav vērsta uz sevi, bet uz citu celšanu un Dieva pagodināšanu. Pāvils rāda piemēru, aicinot atdarināt viņu tā, kā viņš atdarina Kristu – neizmantojot brīvību kā attaisnojumu egoismam, bet kā iespēju atteikties no sava labuma citu dēļ, lai daudzi tiktu glābti. Ticības briedumu nosaka nevis tas, ko mēs drīkstam vai nedrīkstam, bet gatavība upurēt savas tiesības, komfortu vai pieradumus, lai caur mums Kristus mīlestība kļūtu redzama un Dievs tiktu pagodināts.

Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 10:23-11:1 

Šī svētruna runā par to, kā atpazīt elkus savā dzīvē un saprast, cik nopietni tie ietekmē tavas attiecības un garīgo ceļu ar Dievu.

Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 10:14-22

Mēs apzinamies, ka mācīties no kļūdām ir prātīgi. Pāvils draudzei Korintā raksta par Izraēla tautas kļūdām Vecajā Derībā - kalpoja elkiem, nodevās netiklībai, izaicināja Dievu un kurnēja pret Viņu. Tāpat arī mēs tiekam aicināti nepielaist šīs pašas kļūdas, lai mūs nesagaida tāds pats sods kā Izraēlu, lai arī dzīvojam zem Kristus paveiktā pie krusta.

Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 10:1-13

Garīgā dzīvē pašplūsmā, neaizvedīs pie dzīvības, bet pie nāves, taču pieliekot pūles savā garīgajā dzīvē, paliekot Kristū, tajā būs daudz augļu.

Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 9:24-27

Pāvilam kā apustulim bija tiesības uz atbalstu un cieņu, tomēr viņš brīvprātīgi no tām atteicās, lai nekas nekļūtu par šķērsli Kristus evaņģēlijam. Viņa lielākā alga bija redzēt cilvēkus, kuru dzīves pārmainīja Jēzus, un tādēļ viņš kļuva par “visu vergu”, pielāgojoties dažādiem cilvēkiem, lai tikai dažus glābtu. Šis piemērs aicina arī mūs pārdomāt, no kādām savām tiesībām esam gatavi atteikties Jēzus un evaņģēlija labad, lai Kristus kļūtu redzams mūsu dzīvē un cilvēki caur mums piedzīvotu Viņa mīlestību.

Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 9:1-23

Zināšanas var radīt augstprātību, bet mīlestība ceļ un stiprina citus. Pāvils māca, ka kristieša brīvība nav pašmērķis, bet iespēja kalpot un sargāt brāļus un māsas, kuru ticība var būt vājāka. Absurdā kārtā, mūsu brīvība var kļūt par elku, kas mūs sasaista. Tāpēc svarīgāks par to, ko drīkstam vai nedrīkstam, ir jautājums: vai mana brīvība ved citus tuvāk Kristum? Jo patiesībā ne zināšanas, bet mīlestība veido cilvēku.

Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 8:1-13

Pāvils aicina nevis uz papildu ierobežojumiem, bet uz brīvību no raizēm un elkiem, lai mūsu sirds nebūtu sapinusies pasaulē, bet nedalīti vērsta uz Kungu. Laulība un neprecēta dzīve var būt svētība, tomēr katrā gadījumā izšķirošais ir tas, vai sirds paliek uzticīga Kristum. Dievs nevēlas mums atņemt prieku vai attiecības, bet dāvāt dzīvi, kurā tās tiek piepildītas ar Viņa klātbūtni, un tādēļ šodien ikviens tiek aicināts pārbaudīt: kam pieder mana sirds?

Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 7:25-40

Vai evaņģēlijs nozīmē kļūt kādam citam — ar citu kultūru, stilu vai dzīves veidu? Apustulis Pāvils 1. Korintiešiem 7. nodaļā māca, ka Dievs mūs aicina tieši tur, kur esam, un Viņa mērķis nav uzspiest vienu kristīgo “formu”, bet pārveidot sirdi. Šajā svētrunā, iedvesmojoties arī no Hadsona Teilora piemēra, meklējam, kā dzīvot autentisku ticību savā vidē un kā sludināt evaņģēliju tā, lai Kristus — nevis stereotipi par kristiešiem — kļūtu redzams.

Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 7:17-24

Mūsu seksualitāte nav atrauta no mūsu ticības dzīves, un mēs ar to varam pagodināt Dievu, svētījot un apdāvinot savu vīru/sievu vai, dzīvojot neprecētam, seksuālā atturībā.

Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 7:1-16

Pāvils raksta - kas savienojas ar Kungu, ir viens gars ar Viņu. Mūsu miesa ir templis Svētajam Garam. Ja mēs grēkojam savā miesā, mēs apgānam Dieva templi. Mūsu uzvedība un dzīves veids vairs neatspoguļo uzticamo Dievu, kurš ir nodevies savai līgavai - draudzei.

Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 6:12-20 

Iedomājieties, ka divi kristieši no vienas draudzes satiekas tiesas zālē, katrs ar savu advokātu, gatavi pierādīt, cik ļoti otrs viņam ir nodarījis pāri. Tā vietā, lai problēmu atrisinātu kopā Dieva priekšā, viņi ir izvēlējušies pakļaut sevi pasaules spriedumam. Kādu iespaidu tas atstāj uz draudzi, ticību un Dieva reputāciju?

Rakstu vieta - 1. Korintiešiem  6:1-11

Šī svētruna ir par Vasarsvētku notikumiem, kad Jēzus mācekļi, būdami vienoti, saņēma apsolīto Svēto Garu. Tas kļuva par sākumu jaunam posmam — viņi drosmīgi sāka pildīt Jēzus lielo pavēli, sludinot evaņģēliju visām tautām, liecinot par Viņa nāvi un augšāmcelšanos un kristot jaunus mācekļus.

Rakstu vieta - Apustuļu darbi 2:1-11

Dieva valstība nav tikai vārdos, bet reālā Svētā Gara spēkā, kas maina cilvēku dzīves un liek nožēlot grēku. Pāvils aicina draudzi būt modrai un šķīstīt sevi no grēka — ne pievērt acis uz ļaunumu savā vidū, bet rīkoties mīlestībā un patiesībā, lai Kristus upuris nepaliktu bez augļiem viņu dzīvēs.

Rakstu vieta - 1. Korintiešiem  4:17-5:13