Aizvadītas garas svētku brīvdienas ar Ziemassvētkiem- miera, mājas un ģimenes svētkiem, ar līksmām svinībām sagaidīts jaunais gads, bet kopā sanākšana, saplūšana vienā elpā  un dziesmā un mūsu lielais lepnums un spēks ir Dziesmu svētki. Iespējams tas iekodēts jau mūsu teikās un varoņeposā, jo Lāčplēša, līdz ar to arī mūsu tautas spēks ir ausīs. Ja ausi aplūkojam no fizioloģiskā skatupunkta, tad auss ir dzirdes un līdzsvara pāra orgāns, kas uztver skaņu un ķermeņa stāvokļa izmaiņas un sastāv no trīs daļām. Ārējo ausi veido auss gliemežnīca, ārējā auss eja un bungādiņa, kas atdala ārējo auss eju no vidusauss dobuma. Vidusausī ietilpst bungdobums, kurā atrodas dzirdes kauliņi, saites un muskuļi. Savukārt iekšējā auss atrodas deniņu kaula piramīdas porainajā kaulvielā, un to veido divi labirinti: kaulainais labirints ar priekštelpu, gliemezi un pusloka kanāliem un plēvainais labirints ar elipsveida un sfērisko maisiņu un dzirdes vadu.

Oficiāli neapstiprināta, bet vispāratzīta ir latviešu nacionālā kaisle - sēņošana.  Diemžēl lielais sēņu ražas laiks jau garām, šobrīd vērtīgie guvumi ieslodzīti burciņās, cibiņās, muciņās, saldētavās un pagrabos. Kamēr sēņu grozi skumst tukši un klusi, sēņu nazīši zaudējuši savu spožumu un asumu, bet sēņošanas dreskods iegūlis drēbju skapju tālākajos plauktos, tikmēr „Nākotnes pieturā” varam pievērsties dažām sēņu pētniecības teorijām. Ja mikologi jau sen atzinuši, ka sēnes nav ne augi, ne dzīvnieki, tomēr joprojām neskaidra un mīklaina ir to izcelsme, tad citu zinātnieku uzmanības centrā ir sēņu draudzība ar kokiem, kuras rezultātā savstarpēju labumu gūst gan vieni, gan otri.

Pēdējos gados visā pasaulē arvien lielāku uzmanību izpelnījusies migrācija un ar to saistītās problēmas. Par to satraucas iedzīvotāji un diskutē politiķi, tās cēloņus, sekas, ietekmi un scenārijus skaidro pētnieki. Jau sākot ar 16. gadsimtu notika eiropiešu masveida izceļošana uz Ameriku, Dienvidāfriku un Austrāliju, kur bija daudz brīvas zemes, savukārt no Āfrikas Amerikā tika ievesti melnādainie vergi.

Oficiāla statistika, šķiet, neeksistē, tomēr, ja pārlūkojam dziesmu vārdus, tad laikam pats populārākais orgāns, kas tajos apdziedāts ir laimīga vai nelaimīga, iemīlējusies vai salauzta sirds. Nepaies necik ilgs laiks, kad interjeros un eksterjeros notiks strauja dekorāciju maiņa, un Ziemassvētku eglīšu, spožo bumbuļu un rūķu vietā arī stāsies košas un sarkanas Valentīndienas sirdis. Sirsniņa, iespējams, ir arī visvairāk lietotā emocijzīme mobilajos telefonos un sociālajos tīklos. Arī „Nākotnes pieturā” centrālais sarunas objekts šoreiz būs sirds. Tātad dobjš muskuļots dūres lieluma orgāns, kas darbojas kā sūknis un, periodiski saraujoties un izplešoties, pa visu organismu nodrošina asiņu cirkulāciju.

Šoreiz „Nākotnes pieturā” pievērsīsimies parādībai, kuru angļu dzejnieks un esejists Semjuels Džonsons raksturojis kā domas ietērpu. Ir arī cita versija, kas apgalvo, ka tā esot domas cietums un Prokrusta gulta. Sausa un bezkaislīga definīcija to apzīmē kā artikulētu zīmju kopumu un vienu no cilvēku sazināšanās līdzekļiem. Tomēr bez kaislībām neiztikt, jo ar valodas palīdzību varam paust emocijas un pārdzīvojumu, sajūsmu un prieku, arī dusmas un niknumu. Lai gan par valodas izcelsmi zinātnieku vidū joprojām vienotas pozīcijas nav, tomēr viena no galvenajām pētniecības jomām mūsdienu rietumu filozofijā ir tieši valoda, kā tā veidojusies, mainījusies, tās lietošana un vārdu nozīme.

Šoreiz „Nākotnes pieturā” runāsim par mākslu, kuru, šķiet, pieprot ikviens. Šim mākslas veidam nav nepieciešamas otas un krāsas, jo dominē domas, rakstīti un runāti vārdi, intonācija, simboli, žesti, acu skati, mīmika un pieskārieni. Tā ir komunikācijas jeb saziņas māksla, tātad cilvēku vai sabiedrības grupu mijiedarbība, kurā notiek apmaiņa ar informāciju. Jēdziens „komunikācija” cēlies no latīņu valodas „communicaris”, kas nozīmē sarunāties, dalīties domās, sazināties, sadarboties.

Iespējams, visai interesantus rezultātus sniegtu statistiskais pētījums, kurā censtos noskaidrot, cik daudz ir to, kuros mīt slavenā „pulkveža atraitne” – igauņu dramaturga Juhana Smūla radītā kolorītā varone, kura pārliecināta, ka gluži kā Jakutijas dimanti viņā snauž simtiem neatklātu slimību, kura zina, ka „ārsti nezina nekā”, kura, spēkus nežēlojot, tos tiranizē, pieprasot īpašo diagnozi. Pulkveža atraitnes vēlmes piepildās un viņa dabū savu īpašo un reto diagnozi – “logorrhea gravis”. Paciente  jūtas apmierināta, līdz uzzina šīs slimības tulkojumu - „smaga vārdu caureja”. Latvijas ārstiem radīts jauns līdzeklis, kas palīdzēs pareizās diagnozes noteikšanā un cīņā ar šādām „pulkveža atraitnēm”.

Nupat jau klāt tas brīdis, kad pamazām, bet nenovēršami tuvojas laiks, kad vasarā uzkrātās saules, vitamīnu un enerģijas rezerves draud izsīkt, kad darbu jūrā jāuzmanās nenoslīkt, bet nākamais atvaļinājums vēl aiz kalniem, kad kaitinoši šķiet priekšnieki un kolēģi, bet pats sev liecies neciešams, kad stress, depresija, izdegšana, rutīna un nogurums kļūst par mūsu ikdienas pavadoni, bet prokrastinācija jeb darbu atlikšana uz vēlāku laiku top par labāko draudzeni. Ko darīt? Niknoties uz visu pasauli,  lamāt valdību vai ar galvu ieraksties zem segas un gaidīt nākamo vasaru? Vēl cita iespēja - šīm problēmā, ķibelēm un nebūšanām meklēt zinātnisku skaidrojumu.

Par radnieciskām dvēselēm mēdz teikt, ka to starpā valda jūtu ķīmija, bet, lai darba grupa veiksmīgi saprastos un sastrādātos, nepieciešama kolektīva savstarpējā ķīmija. Ja gribam skaisti skruļļainus matus, tad ejam pie friziera un tajos liekam ķīmiskos ilgviļņus. Tomēr savā veselīgajā pusdienu šķīvi mēs negribam ķīmiju.

Ja mūsu, LR2 klausītājiem, kurus visai pamatoti varam uzskatīt par Latvijā radītās mūzikas pazinējiem un ekspertiem, vaicāsim, ko nozīmē tādi vārdu salikumi kā, piemēram, „Ir Bijuši Mati Un Izbijuši”, „Čuguna Radiators”, „Nepilngadīgā Anna”, „Tukšā muca”, „Mazie Smirdīgie Kociņi”, „Dzīves vergs”, „Nelaimīgā Dzimšanas Diena” vai „Sniegavīru Rūpnīca”, iespējams, atbilde tomēr nesekos. Varbūt uz pareizo minējumu varētu uzvedināt biežāk dzirdēti nosaukumi: „Baložu pilni pagalmi”, „Inokentijs Mārpls”, „Skumju akmeņi” un  „Dzeltenie pastnieki”.

Oktobris ir mēnesis, kad svinam latviešu valodu - 15. oktobrī tiek atzīmēta Valsts valodas diena, ik gadu oktobrī tiek rakstīts Pasaules diktāts latviešu valodā, bet 26. oktobri varam uzskatīt par Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta dzimšanas dienu.

Savienojot grieķu vārdus „phōs”, kas nozīmē gaisma, ar „graphein”, ko varam tulkot kā rakstīt vai zīmēt, iegūstam jēdzienu „fotogrāfija”, ar ko saprotam tehnoloģisku attēlu iegūšanu, kurā atstarotos gaismas starus apkopo un fokusē uz gaismjutīgu materiālu, piemēram, uz fotofilmu vai uz elektrisko sensoru. Mūsdienās, lai uzņemtu foto, pilnīgi pietiek ar mobilo telefonu, savukārt pirmā primitīvā fotoaparāta pirmsākumi meklējami senatnē, kad attēlus mācēja iegūt ar „camera obscura” jeb tumšās telpas palīdzību, kurā gaismas stari, kas gāja caur nelielu caurumu tumšā telpā, veidoja ārpusē esošā apgrieztu attēlu. Šādu ierīci 11. gadsimtā esot izgudrojuši arābi, bet 15. gadsimtā ar attēlu projicēšanu obskura kamerā esot nodarbojies pat leģendārās Monas Lizas radītājs Leonardo da Vinči. Par fotografēšanas tehniku daudzmaz tradicionālā izpratnē varam runāt kopš 19. gadsimta pirmās puses. Turklāt varam būt lepni, ka Latvija šajā jomā soļoja kopsolī ar visu pasauli, tika atvērti pirmie fotosaloni, un portretu gleznošanas un pozēšanas māksliniekiem vietā stājās daudz ātrāks un modernāks veids - fotogrāfija.

Vasarā un rudenī pirms 85 gadiem tika uzņemta ikoniskā kinofilma, kuras pirmizrāde notika 1940. gada janvārī, lai to redzētu, pie kinoteātra "Splendid Palace", veidojas garumgaras rindas, līdz maijam to bija noskatījušies 400 000 Latvijas iedzīvotāju, to izrādīja arī Lietuvā un Igaunijā, uz visām pirmizrādēm ieradās visu valstu prezidenti. Kinolente kļuva par vienu no populārākajām 20. gs. Latvijas aktierfilmām, bet operas tenora Rūdolfa Bērziņa ieskaņotais šlāgeris par laša kundzi, kas bola acis un mencu, kas „pilnā rīklē sauc, jo zutis buti precēt brauc”, tika pieprasīts gan ballītēs, gan mājas viesībās. Leģendārā „Zvejnieka dēla” filmēšana 1939. gadā notika Lapmežciemā, Ragaciemā, Plieņciemā, Garciemā, Buļļu ciemā, Nīcā, Papē un Ķekavā, bet sižets savērpies ap kādu zvejnieku ciematu, kur jaunie cenšas pārliecināt vecos - par moderniem zvejas rīkiem, jūras murdu, leduspagrabu, labāku nākotni un rītdienu. Bet, lai aplūkotu daudz senākas zvejas liecības un rīkus - bridņus, ūdas, venterus, katicas, klūgu - skalu murdus, vēžu krītiņus  un iepazītu saldūdens zvejniecības vēsturi un tradīcijas, jādodas nevis uz kinoteātri, bet gan Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, kur kopš septembra sākuma skatāma izstāde "Āķīgie ūdeņi". Zvejniecība un ar to saistītās amatu prasmes - tīklu aušana, virvju vīšana un koka amatniecība ir viens no Latvijas identitāti un kultūrvēsturisko mantojumu raksturojošiem elementiem.

Pamazām un nemanot jau pietuvojies tas skumjas laiks, kad rīti kļuvuši tumšāki un vēsāki, un mūs vairs nemodina daudzbalsīgs un skaļš putnu treļļu koris. Tomēr skumt nav vērts, jo klusums nedraud - to aizpilda kaiju kliegšana, vārnu ķērkšana, zvirbuļu čiepstēšana un baložu dūdošana. Iespējams - vēl citus, ar labi nostādītu balsi apveltītus eksemplārus izdosies sastapt jau pavisam drīz Kurzemes pusē, Papē. Jo, lai atraktīvā un populārzinātniskā veidā iepazīstinātu ar dažādām zinātnes nozarēm, ik gadu septembra pēdējā piektdienā vienlaicīgi visā Eiropā notiek Zinātnieku nakts, kad ciemos pie sevis uz aizraujošām ekskursijām un interesantiem pasākumiem aicina dažādas zinātniskās institūcijas. Protams, arī Latvijā. Turklāt mēs tiešām varam lepoties ar izciliem zinātniekiem, modernu pētniecības infrastruktūru un ilgtermiņa inovāciju potenciālu.

Pasaule ir pilna ar dažādām noslēpumainām parādībām - debesīs esot novēroti lidināmies NLO, Atlantijas okeānā noslēpumainajā Bermudu trijstūrī pazūd jahtas, kuģi un pat lidmašīnas, kaut kur pie Āfrikas krastiem esot nogrimusi reiz plaukstoša civilizācija - zudušais kontinents Atlantīda, bet joprojām pasaulē eksistē īpaša valstība, kuru apdzīvo mistiskas būtnes, kas nav ne augi, ne dzīvnieki - sēnes. Pastāv pat teorijas, ka tās esot mūsu planētas galvenie iemītnieki, kas izglābšot pasauli no bojāejas. Par sēnēm vēl neparastāka, mazizpētīta parādība ir gļotsēnes, kas patiesībā nemaz nav sēnes. Tās tāpat kā sēnes barojas galvenokārt ar organiskām atliekām un tāpat kā sēnes vairojas, veidojot sporas. Tomēr gļotsēnem nav micēlija, tās rodas no vienšūņiem, kas, savā starpā apvienojoties, veido koloniju - gļotainu masu - plazmodiju. Tas var būt caurspīdīgs, gan spilgtās krāsās - dzeltenā, oranžā, baltā, rozā vai sarkanā un izmērā no 1 mm līdz 1 metram. Turklāt šie organismi, ja nepieciešams, spēj aktīvi pārvietoties un visai viegli mainīt formu. Kad plazmodijs nobriedis, tas rada augļķermeņus, kuros savukārt attīstās sporas.

Ja pasaules lielie, varenie un slavenie modes tirgus noteicēji, jau demonstrē savas jaunās rudens - ziemas kolekcijas, stilus un tendences, tad par īstu pašmāju krāsu, formu un smaržu pārbagātību varam sajūsmināties, apmeklējot vietējos tirgus plačus, kur kastēs un grozos, uz plauktiem un galdiem kā modes skates mēlēm lepni gozējas un savu krāšņumu demonstrē Latvijas dārzos un laukos radītie eksemplāri.

Tradicionāli priecīgs jaunais gads tiek svinēts 1. janvāri, bet tikpat labi arī septembris varētu būt tā robežšķirtne, kad sākas jauns gads, kad priekšā bezgalgarais drūmais gada periods – ar miegainiem rītiem, pelēkām dienām, tumšiem vakariem un aukstām naktīm, ar lietu, dubļiem, iesnām, birstošām lapām, sēnēm un sūdzībām par sliktu laiku. Iespējams, tieši laiks ir saistošais faktors, kurā kopīgu valodu rod svešinieki un politisko uzskatu pretinieki, intelektuāļi un mileniāļi. Interese par to, kāds laiks gaidāms, mūs vieno ar mūsu senčiem. Kaut gan šķiet, ka senos laikos viss bija vienkāršāk, jo, piemēram: Ja bites rudenī ar vasku cieši aizdarīja skreju, tad skaidrs, ka būs auksta ziema, bet ja atstāja vaļā – nozīmēja, ka ziema būs silta. Arī skudras bija laika prognozētājas- ja rudenī tās līda dziļi pūznī, bija jāgatavojas aukstai ziemai. Vēlāk bišu un skudru funkcijas pārņēma zinātne par atmosfēru, tās struktūru, īpašībām un tajā notiekošajiem fizikālajiem procesiem, tātad - meteoroloģija.

Ja augusts mūs bija savažojis ar olimpiskajām kaislībām un piekalis pie mazajiem ekrāniem, tad septembrī varēsim relaksēti ieslīgt komfortablajos kinoteātru zviļņos un ļauties lielo ekrānu un sestās mākslas valdzinājumam. Par sesto, kā jaunu mākslu un seno žanru - arhitektūras, tēlniecības, glezniecības, mūzikas un dzejas līdzinieci, kino vairāk nekā pirms 100 gadiem savā manifestā "Sestās Mākslas dzimšana" nodēvēja itāļu kino teorētiķis Ričoto Kanudo. Kino dzimšanu saistām ar brāļu Lumjēru vārdu, kad 1895. gadā viņi Parīzē demonstrēja 50 sekunžu garas dokumentālas filmiņas. Viena no tām - „Vilciena atbraukšana La Ciotā” publikā esot radījusi pamatīgas izbailes, jo bijusi sajūta, ka uz ekrāna redzamais pienākošais vilciens tūlīt ietrieksies skatītājos. Arī Latvijā pirmais kino bija dokumentālā filma – latviešu operatora Aleksandra Stankes 1910. gadā nofilmētā Krievijas imperatora Nikolaja II vizīte Rīgā. Vēlākos gados radušās arī mākslas filmas, tomēr sākotnēji tieši realitātes atainojums radošā formā jeb dokumentālais kino dominējis pār inscenēto.

Šoreiz „Nākotnes pieturā” dosimies nedaudz baisā un nervus kutinošā  piedzīvojumā uz vietu, kur vilina maldugunis, kur mīt raganas, velni un nelabo gari, blūdi un vadātāji. Vietu, kas bīstami tuvu nedrošajai pasaule, haosam un iespējams, pat ellei! Tomēr, lai neiestigtu šajos biedējošajos māņticības un mitoloģiskās akačos, tad pavisam konkrēti – iepazīsim tās sauszemes platības, kurām raksturīgs pastāvīgs vai ilgstošs mitrums, specifiska augu un dzīvnieku valsts un kūdras uzkrāšanās.

Ja internetā cenšamies atrast kaut ko par mikroaļģēm, tad iegūstam vispārsteidzošākos rezultātus: piemēram, brīnumkrēms ar mikroaļģu ekstraktiem sola uzlabot ādas tvirtumu, elastību un stingrību, lūpu krēms var aizsargāt pret herpes vīrusu, fermentētas un kaltētas mikroaļģes esot lielisks olbaltumvielu un citu mikroelementu avots, mikroaļģu klātbūtne dīķos paaugstinot zivju imunitāti un samazinot tām dūņu piegaršu, bez tam mikroaļģu biomasas preparāts uzlabojot ogulāju augšanas rādītājus, palielinot  to produktivitāti un rezistenci  pret patogēniem. Izrādās, mikroaļģes var būt arī mākslas objekts. Kopš jūlija vidus peldošajā mākslas centrā NOASS aplūkojama sadarbība ar RTU Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūtu tapusī „Bezgalīgo atklājumu laboratorija”. Ekspozīcijas galvenā darbība risinās improvizētā laboratorijā - fotobioreaktorā, pētot, kā ar mikroaļģu palīdzību fosfora piesārņojumu iespējams pārvērst otrreiz izmantojamā biomasā. „Nākotnes pieturā” viesojas projekta zinātniskais vadītājs RTU docents un vadošais pētnieks, Ph.D. Aigars Lavrinovičs.