Šoreiz raidījumā "Šņorbēniņi" sarunājamies par un ap Latvijas teātru nākotni, tālab studijā aicināti jaunie režisori Gusts Ābele, Henrijs Arājs un Egija Silāre.

Jaunās sezonas iesākumā raidījuma vadītāja teātra kritiķe Zane Radzobe tiekas ar trim Latvijas teātru direktoriem: Evitu Ašeradenu no Valmieras Drāmas teātra, Juri Žagaru no Dailes un Māri Vītolu no Nacionālā teātra. Iepriekšējā sezona noslēdzās ar secinājumu, ka dažādi teātri ļoti atšķirīgi izprot savu lomu Latvijas mākslā, estētiku un darba metodes. Vai skatītājs būs ieguvējs no "teātru kariem"? Un kā saprast, kur meklēt teātri, kas patiks tieši jums.  

"Mirklis šis". Vienam no Edvīna dzejoļu krājumiem ir likts šis nosaukums, bet "Šņorbēniņos" skan arī no citiem krājumiem ņemti panti. Tos lasa pats dzejnieks un aktrise, režisore Daiga Kažociņa.

Sezonu „Šņorbēniņos”, kā ik gadu, atklājam ar dzejas raidījumiem. Pirmajā - aktieris Ģirts Krūmiņš un dzejnieks Kirils Ēcis. Ģirts lasa Kirila un Friča Bārdas dzeju, Kirils klausās, lasa pats un meklē līdzīgo ar Bārdu.      

Turpinām sarunu ciklu par Latvijas Jaunā teātra institūta rīkoto festivālu "Homo Novus", kas šogad svin savu 30. dzimšanas dienu, bet šoreiz runājam tieši par "Homo Novus" vietu Latvijas laikmetīgās skatuves mākslas ainavā, tā atstāto ietekmi un pēdām šo 30 gadu garumā un šobrīd. Henrika Eliasa Zēgnera rosinātajā sarunā piedalās režisors, Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs Valters Sīlis un skatuves māksliniece Katrīna Dūka.

Kad sezona beigusies, teātri joprojām var baudīt. Tikai - citviet. Kāpēc skatītāji mīl izklaidi repertuāra un citos teātros, kādas ir tās funkcijas un ko vajadzētu iemācīties lielo teātru māksliniekiem - par to sezonas noslēguma "Šņorbēniņos" ar Zani Radzobi sarunājas producente Jurate Silakaktiņa un režisori Juris Rijnieks un Klāvs Mellis.

Dailes teātris ir pirmizrādījis ļoti skaistu un ļoti interesantu izrādi - nīderlandiešu režisores režijā tur tapusi Olgas Tokarčukas godalgotā romāna "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" versija. Tā ir izrāde par cilvēka attiecībām ar dabu, un par ētiskiem izaicinājumiem mūsdienu pasaulē. Kā tajos neapmaldīties, "Šņorbēniņos" stāsta teātra zinātniece Kitija Balcare un ētikas pētniece Signe Mežinska. Sarunu vada Zane Radzobe.

Matīss Kaža Nacionālajā teātrī ir iestudējis izrādi "Nacionālais kanāls" par žurnālistiku un stāvokli pasaulē 21.gadsimtā. Tas ir darbs, kas ļauj daudz ko pārdomāt arī Latvijas dzīvē par to, kā runājam, domājam, izprotam notiekošo, pat tad, ja bieži domājam ļoti atšķirīgi. "Šņorbēniņu" studijā šoreiz režisors Matīss Kaža un žurnālists Arnis Krauze, sarunu vada Zane Radzobe.

Viljama Šekspīra lugas no pasaules skatuvēm nenoiet jau vairāk kā četrsimt gadu, un skatītāji reizēm mēdz jautāt: vai tiešām iestudējumos var pateikt ko jaunu? Tomēr Šekspīrs ir ļoti populārs šosezon Latvijas teātrī un stāsta tieši par laikmetīgo, nevis pārlaicīgo – par karu, par Eiropas civilizācijas krīzi, par atsvešinātām attiecībām cilvēku starpā. Par to, vai Šekspīra iestudējumiem Baltijā ir kādas īpatnības, stāsta teātra zinātniece Guna Zeltiņa. Bet uz jautājumu, ko Šekspīra darbos atrast 21. gadsimtā, vai tie jāpārraksta, lai laikmetīgais tos skatītājs saprastu un ko nozīmē "izrāde-skandāls", atbild režisors Viesturs Kairišs. Sarunu vada Zane Radzobe.

Sapņu sonāte "Lēdija Makbeta" – jauns iestudējums tapis Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. "Klasikā" viesojas tā režisore un teātra māksliniecisko projektu vadītāja Laura Groza. Sarunā – par jauno izrādi un tās raisītajām tēmām ārpusteātra konteksta, kā arī režisores sajūtu, strādājot Čehova teātrī un domājot par tā nākotni.

21. gadsimtā kultūrā un arī teātrī bieži tiek runāts par sievietēm. Mums savukārt gribējās parunāt par vīriešiem, par to, ko vīrieši meklē un kā viņiem pietrūkst Latvijas teātrī. Studijā "Šņorbēniņos" šoreiz divu ļoti vīrišķīgu izrāžu veidotāji – izrādes "Alfas" režisors Valters Sīlis, Rolanda Upatnieka lomas atveidotājs izrādē "Latviešu raķetes" aktieris Mārtiņš Kalita, kā arī teātra kritiķis Atis Rozentāls, kurš pastāstīs, kā vīrietis skatās izrādes par sevi. Sarunu vada Zane Radzobe.

Klajā nākusi Normunda Naumaņa tekstu izlase "Kultūrnieze II". 6. janvārī grāmata tiks vaļā vērta un tad gaidāms arī sarīkojums "Normunda Naumaņa nakts". Izlases sastādītāja un Normunda Naumaņa biedrības valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte, raksturojot Naumani, saka tā: "Pirmkārt, Normunds bija urdītājs. Otrkārt, viņš bija apgaismotājs. Un treškārt – es teiktu, ka viņš nodarbojās ar to, ar ko ir jānodarbojas publiskajiem intelektuāļiem – ar vērtību šķirošanu: kas ir vērtība, un kas nav vērtība."

"Tā ir patīkama sajūta – ka darbi, ko esi rakstījis pirms divdesmit un vairāk gadiem, vēl ir lietojami. Ka tas kādu interesē. (..) Un pašlaik ir tā, ka es to saucu par planētu parādi – ka pati vairs īsti nespēju kontrolēt, kas un kur notiek. Nesen gribēju būt savā dzimtajā Slampē, kur tika rādīta Rēzijas [Kalniņas] versija par "Neglīto pīlēnu" – "Galms (pa)galmā", un līdz pēdējam aizmirsu, ka tajā pašā vakarā ir "Meža gulbju" pirmizrāde Dailes teātrī, kas bija ļoti gaidīta un par kuru biju satraukta!" – tā dzejniece, dramaturģe, libretu autore, romānu rakstniece, arī politiķe un sabiedriskā darbiniece Māra Zālīte.

"Teātris, ekoloģija, ilgtspēja. Tie ir tie trīs vaļi, uz kuriem balstās ekoteātris," uzsver Kitija Balcare – teātra kritiķe un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece, Latvijas Kultūrs akadēmijas pasniedzēja, arī žurnāla "Teātra Vēstnesis" jaunākā numura viesredaktore. Žurnāla uzmanības centrā ir ekoteātris, kas ir arī Kitijas Balcares topošās disertācijas tēma.

"Risinājumiem ir jābūt zibenīgiem!" – tā par savu darbu izrāžu laikā saka Rodrigo Lorencis. Ar Latvijas Nacionālo teātri kopā siets jau trešajā paaudzē, vairāk nekā 20 gadus viņš ir teātra skatuves montāžas meistars.

Berta Vilipsone ir diplomēta scenogrāfe un laimīga, ka mācījusies pie Andra Freiberga, taču sanācis ir tā, ka kļuvusi par kostīmu mākslinieci. "Esmu taktils cilvēks. Ļoti svarīgi man ir pataustīt tos audumus – kā tie krīt,  ko spēj panākt," intervijā teātra zinātniecei Ievai Strukai atzīstas Berta. "(..) Manuprāt, ir jābūt ļoti lielam iemeslam, lai izmantotu sintētisku audumu. Es tik ļoti esmu par visu, kas ņurcās!"

"Ja kāds būtu nolicis to kristāla bumbu man priekšā un ja es būtu zinājusi, kas viss man būs jādara, es laikam teiktu – nē, nē, tas nav iespējams, es to nedarīšu!" prāto Jaunā Rīgas teātra (JRT) Ārējo sakaru daļas vadītāja Elīna Adamaite, kura par JRT "ārlietu ministri" kļuva pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. 

Teātra zinātnieces Ievas Strukas saruna ar teātra skaņu operatoru Jāni Eversu, kurš teātra vidē dzīvo kopš piedzimšanas. Kā citādi, ja viņa mamma ir aktrise Dace Everss un  tēvs – aktieris Aigars Vilims. Ne vien aizskatuvē pagājusi Jāņa bērnība, bet arī uz skatuves, piedaloties Māras Ķimeles „Rutes grāmatā” (1994) un Valmieras teātra izrādēs „Ļaunais gars” (Rūdolfs Blaumanis - Fēlikss Deičs, 1996) un „Vilkate” (Augusts Kicbergs -Māra Ķimele, 1998).

"Jebkuram cilvēkam, kurš ienāk teātrī, ir jābūt radošam. Ne jau visu mums skolā iemāca. Teātrī ir tik daudz kā, kas pašam jāizdomā. Tas jau ir tas radošais. Bez tā, man šķiet, teātrī nevar strādāt. Radošam jābūt arī šuvējam un piegriezējam. Kad aktieris uzvelk kostīmu, man ir prieks skatīties, kā kostīms palīdz viņam iejusties lomā," sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku uzsver Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra kostīmu modelētāja, piegriezēja un šuvēja Ināra Innuse, kura ilgus gadus strādājusi arī Latvijas Nacionālajā teātrī.

"Mans uzdevums ir ielīst režisora smadzenēs," – tā sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku citstarp saka scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis – jaunajā sezonā viņš ir pirmais viesis "Šņorbēniņos".